2025. gada 25. aprīlī Latvijas Bibliotekāru biedrības (LBB) 23. konferencē “Iesaiste, sadarbība, attīstība – bibliotēkas veiksmes pamats” ar priekšlasījumu “Bibliotēkas un neitralitāte, bibliotekārs un lojalitāte. Kāda ir mūsu atbildība karā un mierā?” uzstājās LBB biedre, Salaspils novada bibliotēkas galvenā bibliogrāfe Baiba Īvāne. Publicējam konferencē izskanējušo Baibas Īvānes runu.
Labdien, cienījamie kolēģi, draugi, domubiedri un oponenti!
Iesaiste, sadarbība, attīstība. Bibliotēku veiksmes stāsti, bibliotēku spēks, bibliotēkas, kas iedvesmo un bibliotekāri, kas iespējo. Bibliotēkas kā kopienu centri. Bibliotēkas kā vietas demokrātisku vērtību stiprināšanai. Bibliotēkas kā nozīmīgi spēlētāji dezinformācijas mazināšanā un medijpratības stiprināšanā. Bibliotēkas bez robežām un bibliotekāri kā supervaroņi.
Reizēm mēs tiešām esam kā supervaroņi, bet vai vienmēr mūsu profesionālo darbību pavada vieni vienīgi veiksmes un izdošanās stāsti? Es ticu, ka mēs varam būt arī tādi supervaroņi, kuru patiesā spēka apliecinājums slēpjas spējā godīgi un drosmīgi runāt arī par neērtiem jautājumiem, spējā atzīt, ka mūsu kopīgajā bibliotēkas istabā ir arī daži ziloņi un ka kopīgiem spēkiem mēs spētu tos pacelt.
Kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā ir pagājuši vairāk nekā 3 gadi. Latvijas Bibliotekāru biedrība, Latvijas Nacionālā bibliotēka, lielāka daļa Latvijas publisko bibliotēku jau kopš 2022. gada februāra aktīvi pauž atbalstu gan Ukrainai, gan demokrātiskas pasaules vērtībām. Mēs rīkojam atbalsta akcijas, organizējam latviešu sarunvalodas klubus, papildinām savu krājumu ar ukraiņu literatūru un īstenojam daudz citu lielu un mazu iniciatīvu, lai stiprinātu gan ukraiņus, gan sevi. Mēs tiešām darām daudz, un tomēr – mēs nedarām pietiekami. Mēs īstenojam iniciatīvas un realizējam projektus, taču brīžos, kad mūsu lēmumi un nostāja varētu kādam nepatikt – mēs ļoti bieži izvēlamies klusēt. Klusēšana esot zelts, bet vai tiešām vienmēr? Bibliotēkas esot neitrālas – bet vai tiešām vienmēr? Un vai pastāv robeža starp neitralitāti un vienaldzību?
Savā šodienas uzrunā es pieskaršos 3 jautājumiem, kas katrs sava atšķirīgā veidā ir cieši saistīti ar mūsu, bibliotekāru, pašapziņu, valstiskuma izpratni un mūsu līdzatbildību nacionālās drošības stiprināšanā:
- Bibliotēku vēstures reprezentācijai;
- Valsts valodas lietojumam bibliotēkās;
- Krājuma komplektēšanas politikai.
Pirmkārt, es runāšu par šiem jautājumiem caur Salaspils novada bibliotēkas pieredzi: domāju, liela daļa bibliotēku varēs identificēties ar mūsu stāstu. Mēs visi esam vienā laivā, lai gan pastāv reģionālas un cita veida atšķirības. Otrkārt, es papildināšu šodienas vēstījumu ar ieskatu 2024. gadā veiktā aptaujā, kurā piedalījās 163 bibliotekāri no visiem Latvijas reģioniem: bibliotekāriem tika uzdoti atvērtie jautājumi par bibliotēku darbu sarežģītos ģeopolitiskos apstākļos – par pieeju krājuma komplektēšanas politikai un par bibliotekāro pakalpojumu sniegšanas valodu. Liels paldies visiem, kas piedalījās šajā aptaujā un sniedza atklātas un godīgas atbildes!
Bibliotēku vēsture
Sākšu ar bibliotēku vēsturi un Salaspils piemēru.
Salaspils ir pilsēta, kas atrodas Daugavas labajā krastā, tikai 18 km no mūsu galvaspilsētas Rīgas. Lai gan pilsētas statusu Salaspils ieguva tikai 1993. gadā, Salaspils vārds ir bijis zināms jau gadsimtiem ilgi. Tieši Salaspilī ir bijusi viena no senākās apdzīvotības vietām Latvijas teritorijā. Tieši pie Salaspils savulaik bijis Daugavas lībiešu centrs. 19. gadsimta beigās, Pirmās atmodas laikā, Jaunlatviešu laikā, izglītotie latvieši aktīvi dibināja dažādas kultūras veicināšanas biedrības un arī bibliotēkas. Tā tas notika gandrīz visās apdzīvotās vietās Latvijas teritorijā, un Salaspils nebija izņēmums.
Viena no šādām biedrībām Salaspilī bija Salaspils sātības jeb atturības biedrība “Labais prāts”, kas ne tikai uzturēja aktīvu kultūras dzīvi, bet arī dibināja pirmo publiski pieejamo bibliotēku Salaspils pagastā. Kad tika dibināta Latvijas Republika, šīs biedrības bibliotēku 1922. gadā pārņēma un atjaunoja Salaspils pagasts, un tāpēc tieši 1922. gads ir uzskatāms par Salaspils novada bibliotēkas vēsturisko dibināšanas gadu1, gan vēl līdz nesenam laikam par mūsu bibliotēkas oficiālo dibināšanas gadu visos dokumentos tika norādīts 1946. gads. Līdzīgu ainu mēs joprojām varam novērot arī dažās citās Latvijas reģionu galvenajās bibliotēkās, kā arī diezgan lielā skaitā pagasta bibliotēku. Kāpēc?
Padomju okupācijas ilgajā periodā vispārējas rusifikācijas un mūsu kolektīvās vēsturiskās atmiņas dzēšanas viens no instrumentiem bija cita starpā arī okupācijas varas paziņojums, ka no jauna tiek dibinātas bibliotēkas, jo pirms okupācijas, saprotams, nekā prātīga Latvijas teritorijā nav bijis. Mūsu, bibliotēku un bibliotekāru, dienaskārtībā joprojām ir uzdevums atbrīvoties no šiem aizgājušās okupācijas varas mums vēsturiski uzspiestajiem naratīviem. Bibliotēku dibināšanas gads nav vien nenozīmīgs un garlaicīgs cipars nevienam nevajadzīgos dokumentos – tas reprezentē mūsu vēsturi, demonstrē mūsu izpratni par vēsturiskiem procesiem, rāda sabiedrībai mūsu vērtības un attieksmi pašiem pret sevi. Pārskatīt savu bibliotēku pirmsākumu stāstus ir būtiski, lai atbrīvotos no dezinformācijas par “padomju laikiem kā labajiem laikiem”, kuros plauka rūpniecība un ekonomika, saule spīdēja spožāk, zāle bija zaļāka un rau – lielā skaitā taču tika dibinātas bibliotēkas! Šādu vēstījumu, pat ja neapzinātu, uzturēšana ir ļoti izdevīga mūsu “lielajam kaimiņam”, un ticiet man, arī caur bibliotēku vēstures stāstiem ir iespējams stiprināt vai graut mūsu nacionālo drošību.
Salaspils gadījumā dibināšanas gada labošana dokumentos neprasīja daudz – bija tikai vēlreiz jāizskata senākā prese un citas ziņas ar Salaspils pieminējumiem, bija jādodas uz Latvijas Nacionālo vēstures arhīvu, jāsaliek kopā fakti un jālabo Kultūras datos ievietotā informācija par sevi. Protams, katras bibliotēkas stāsts ir mazliet citādāks un nav nepieciešams tos vienādot, taču pavisam noteikti lielākajā daļā apdzīvotu vietu, kas pastāvēja jau pirmās Latvijas laikā, pastāvēja arī bibliotēkas. Pat ja jūsu bibliotēkas vēstures arhīvos nav saglabājušās ziņas par bibliotēku darbību pirms padomju okupācijas, tas nenozīmē, ka bibliotēka jūsu apdzīvotajā vietā nav pastāvējusi senāk.
Ja jūs to vēl neesat izdarījuši – atrodiet laiku, lai vēlreiz pārskatītu un iedziļinātos savu bibliotēku pirmsākumos! Nekultivēsim bibliotēkās svešu varu mantotos vēstures stāstus. Protams, arī tie ir daļa no mūsu vēstures, taču šobrīd mums ir jāstāsta stāsti par mūsu vērtībām.
Latviešu valoda un bibliotēkas
Un tagad – no bibliotēku vēstures pie Salaspils vēstures.
Visdramatiskākās pārmaiņas Salaspils garajā vēsturē ir saistāmas ar padomju okupācijas periodu. 1974. gadā tika iedarbināta Rīgas hidroelektrostacija (HES). Ceļot Rīgas HES, tika applūdināts Salaspils vēsturiskais centrs, senākās apdzīvotības liecības, kā arī Daugavas dzelmē apglabātas ar 180 mājvietu. Rīgas HES celtniecības laikā tika ne tikai neatgriezeniski izmainīts dabiskais Daugavas tecējums, bet ietekmēti arī Daugavas krastos mītošo cilvēku likteņi.
Salaspils teritorijā tika ieplūdināts ievērojams skaits darbaspēka no citām toreizējās Padomju Savienības teritorijām, un šo notiku sekas pilsētā jūtamas arvien. Šodien Salaspilī ir vairāk nekā 17 000 iedzīvotāju, no tiem latvieši – ap 50 %. Salaspils publiskajā telpā, lai gan Latvijā valsts valoda ir latviešu valoda, nomācošā vairākumā ir dzirdama krievu valoda.
Vai latviešu valodas pozīciju stiprināšana ir arī mūsu, bibliotēku atbildība? Bibliotēku nozares stratēģijā 2023–2027 ir rakstīts, ka viens no bibliotēku uzdevumiem ir “Sekmēt sabiedrības informācijpratību, medijpratību, digitālo pratību un valsts valodas prasmes, lai stiprinātu sabiedrības noturību”.2 Jautājums ir – kā tieši mēs šo punktu saprotam un īstenojam? Vai pietiek ar to, ka piedāvājam resursu valsts valodā un atsevišķos gadījumos dažādas valsts valodas apguves aktivitātes? Es atļaušos apgalvot, ka nepietiek. Aizbildinoties ar bibliotēku neitralitāti, arī mēs, bibliotekāri, esam pielikuši roku, lai turpinātu veidot tādu sabiedrību, kurā svešvalodā runājošajiem nav motivācijas mācīties valsts valodu. Kāpēc gan lai viņi mācītos latviešu valodu, ja tik daudzi latvieši ir gatavi nevilcinoties ar tevi runāt krieviski? Ja mazais salaspilietis, ienācis bibliotēkā, uz viņa izteikto pieklājīgo sveicienu krievu valodā “Zdrastvuite!” saņem atbildi nevis “Labdien!”, bet tikpat laipnu “Zdrastvuite!”, kā lai viņš – cilvēks, kura ģimenē latviski nerunā – apgūst latviešu valodu, pat ja viņš labprāt to vēlētos?
Diskutējot par šo problēmu ar bibliotēkas kolēģiem, kā arī aptaujas rezultātos, protams, parādās dažādi viedokļi. Dažus no tiem, tipiskākos, es nocitēšu.
“Es nedrīkstu būt nelaipna pret bibliotēkas apmeklētājiem, pat ja tie visa mūža garumā nav papūlējušies apgūt latviešu valodu”.
Es piekrītu, ka mums nav jākļūst nelaipniem. Taču mēs varam būt laipni latviski. Un ticiet man – jūs sapratīs!
“Kāpēc būtu kaut kas jāmaina? Ja cilvēks, kurš ienāk bibliotēkā, runā angliski, es ar viņu runāju angliski, ja runā krieviski, tad es runāju krieviski, ja runā vācu valodā, tad angliski informēju, ka nerunāju vāciski. Tas nav nekas cits kā tikai elementāra pieklājība.”
Nemaldināsim sevi – runāšana krieviski bibliotēkā nav “tikai elementāra pieklājība”. Nekritiski lietojot krievu valodu publiskajā telpā, mēs turpinām nostiprināt tās pozīcijas, un vājinām paši sava, latviešu valodas pozīcijas.
“Bibliotēkas ikdienas saziņā šobrīd vairāk nākas lietot krievu valodu, jo bibliotēku apmeklē Ukrainas kara bēgļi, kas runā krieviski.”
Te varu uzdot vien retorisku jautājumu. Vai tiešām visās situācijās vienīgais iespējamais komunikācijas veids ar Ukrainas kara bēgļiem ir saziņa krievu valodā? Vai tas patiesībā nav lāča pakalpojums viņiem un pašiem sev?
“Kopš kara sākuma saziņā ar krievvalodīgiem bibliotēkas lietotājiem cenšos sazināties tikai valsts valodā vai angļu valodā.”
“Kopš kara sākuma ir vēl vairāk audzis mans patriotisms un piederības sajūta Latvijai. Es konsekventi runāju tikai latviešu valodā ar tiem cilvēkiem, ar kuriem līdz Krievijas Federācijas iebrukuma Ukrainā runāju krievu valodā.”
“Latvijā dzīvojošo krievvalodīgo atteikšanos runāt valsts valodā agrāk neuzskatīju par neko īpašu, šobrīd tas liekas nepieņemami un bezkaunīgi.”
Pēdējie trīs citāti iezīmē zināmu paradigmas maiņu mūsu domāšanā. Karš Ukrainā, robeža ar agresorvalsti un mūsu kolektīvā okupācijas pieredze ir daudzus no mums sapurinājusi un likusi no jauna atskārst: mūsu pienākums ir nevis izpatikt katram, bet primāri nodrošināt bibliotekāros pakalpojumus valsts valodā.
Jaunākie pētījumi apliecina: Latvijā joprojām nav pienācīgā apjomā mainīta valodu hierarhija, kas tika nodibināta rusifikācijas periodā.3 Valodniece Ina Druviete uzsver: “Svarīgākais, kas ir jādara lietas labā – ir jārunā latviski un jāgādā par latviešu valodas runātāju aizsardzību. Valodas eksistence netiks garantēta, ja mēs nebūsim ļoti stingri savās prasībās pēc latviešu valodas lietojuma. Kamēr paši latviešu uzskatīs, ka ar savu kaimiņu vai taksistu var runāt angliski vai krieviski, latviešu valoda būs apdraudēta.”4
Protams, valodu zināšanas ir vērtība, un arī bibliotēku darbā ir ļoti dažādas situācijas, tomēr – ikdienas saziņa un pamatpakalpojumi ir jānodrošina valsts valodā. Latviešu valoda un kultūra ir latviešu identitātes pamats un atslēga uz vienotu nāciju. Neatkarīgi no mūsu pārliecības un etniskās piederības mēs dzīvojam Latvijā, un mūsu kopīgā atbildība ir būt lepniem par to, ka mums ir sava valsts, sava valsts valoda un bibliotēkas. Mūsu atbildība ir darīt visu, kas ir mūsu spēkos, lai tā tas būtu arī turpmāk.
Krājuma komplektēšana
Uzrunas noslēgumā daži vārdi par krājuma komplektēšanas politiku bibliotēkās.
Vai esat savās bibliotēkās pievērsuši uzmanību tam, kādas ir jūsu izveidotās lasītājiem domātās norādes pie daiļliteratūras grāmatu plauktiem? Līdzīgi kā ar greizo bibliotēkas dibināšanas gadu, daļā bibliotēku joprojām uz plauktiem mēs bieži līdzās redzam šādas 3 norādes: daiļliteratūra latviešu valodā, daiļliteratūra krievu valodā, daiļliteratūra svešvalodās. Arī mūsu bibliotēkā tādas norādes kādreiz bija. Nereti sarunās ar bibliotekāriem par šiem jautājumiem esmu sastapusies ar neizpratni: “Nu un? Kas tad te ir tik nepareizs?”
Ļoti vienkārši – krievu valodai Latvijā šobrīd oficiāli ir tāds pats statuss kā jebkurai citai pasaules svešvalodai, līdz ar to tradīcija izcelt atsevišķos plauktos ar īpašām norādēm tieši krievu valodā izdotas grāmatas ir nekas cits kā okupācijas laika palieka, kad krievu valoda tika pasludināta par labāko, skaistāko, bagātāko un PSRS galveno starpnacionālo saziņas līdzekli. Vai tiešām mēs vēlamies uzturēt priekšstatu, ka mūsu bibliotēku krājumā krievu valodai un literatūrai ir kāda īpaša, izredzēta loma? Vai tiešām tas ir vēstījums, ko šobrīd vēlamies nodot saviem lasītājiem un paši sev?
Taču – ja tik vien būtu tās bēdas, kā novecojušas plauktu norādes. Tās var viegli nomainīt. Daudz lielāka bēda ir saturs un mūsu attieksme pret krājuma komplektēšanu, kamēr joprojām notiek nežēlīgs karš. Sarunās ar kolēģiem un arī pērngad veiktajā aptaujā skaidri iezīmējas kopumā apsveicama tendence: liela daļa bibliotēku kopš 2022. gada ir pārskatījušas savus krājumus, ir šo to norakstījušas, ir diskutējušas savā starpā par šiem jautājumiem. Tomēr reti kura bibliotēka ir pieņēmusi oficiālu, dokumentos apstiprinātu lēmumu attiecībā uz krājuma komplektēšanu kara apstākļos. Biežākais skaidrojums – mēs gaidām augstākstāvošo institūciju norādes – reģiona galvenās bibliotēkas, Latvijas Nacionālās bibliotēkas, Kultūras ministrijas.
Ir dažas bibliotēkas, kas kopš 2022. gada ir pilnībā pārtraukušas grāmatu iepirkšanu krievu valodā. Tiesa, šāds kategorisks lēmums ir raksturīgs vien atsevišķām tā saucamo “latvisko” reģionu bibliotēkām, kur to izdarīt ir ļoti vienkārši, jo pieprasījuma pēc literatūras krievu valodā vienkārši nav. Tādās pilsētās kā Salaspils pieņemt nepopulārus lēmumus attiecībā uz krājuma komplektēšanu prasa apņēmību un drosmi. Viedokļi mēdz atšķirties arī vienas bibliotēkas kolēģu vidū, un nereti mēs baidāmies no iespējamām negatīvām reakcijām kādā sabiedrības daļā. Mums ļoti gribētos izpatikt visiem.
Mūsu bibliotēkā tas prasīja 2 gadus, lai pieņemtu ne tikai faktisku, bet arī oficiālu lēmumu attiecībā uz krājuma komplektēšanu. Kopš 2024. gada mēs vairs neabonējam laikrakstus krievu valodā (bet ir žurnāli), kā arī vairs neiepērkam agresorvalstīs izdotas grāmatas.5 Šo lēmumu mēs esam nostiprinājuši arī savā krājuma pārvaldības politikā un darījuši zināmu pašvaldībai. Ir svarīgi piebilst, ka mēs bibliotēkā nekādā veidā nediskriminējam krievu valodu kā tādu, mums joprojām ir pietiekami liela krājuma daļa arī šajā svešvalodā, tomēr mēs esam ievērojami samazinājuši tās reprezentāciju mūsu grāmatplauktos, un mums ir svarīgi ar saviem grāmatu iepirkumiem neatbalstīt Krievijas kara ekonomiku.
Taču bibliotēku nozarē mums joprojām nav vienotas nostājas šajā jautājumā. Mēs paļaujamies uz individuālu bibliotēku iniciatīvu. Mēs, Salaspilī, tāpat arī daļa citu Latvijas bibliotēku, vairs neiepērkam jaunas Krievijā izdotas grāmatas un tas ir oficiāli. Iespējams, vēl kāda bibliotēka strādā pie šī jautājuma. Iespējams. Bet mūsu vēl nav pietiekami daudz.
Ja, piemēram, Salaspils novada bibliotēka jaunas agresorvalstīs izdotas grāmatas vairs neiepērk, tad mūsu bibliotēkas lasītājs Pierīgas reģiona bibliotēku kopkatalogā var brīvi pasūtīt šīs jaunās grāmatas no citām bibliotēkām. No tām, kuras joprojām papildina savus grāmatplauktus ar Krievijā izdotām grāmatām tā, it kā karš uz tām nekādi neattiektos. Kā zināms, visu Latvijas publisko bibliotēku elektroniskie katalogi ir brīvi pieejami ikvienam interesantam – ja jūs paklejosiet pa šo katalogu jaunumu plauktiem, aina attiecībā uz jaunākajām Krievijā izdotajām grāmatām būs daiļrunīga.
Jā, Bibliotēku likumā ir skaidri norādīts, ka bibliotēkas savu krājumu veidošanā ir neatkarīgas6, un es uzskatu, ka tā tam arī ir jāpaliek. Bet jautājums ir – cik atbildīgi mēs rīkojamies ar šo sev deleģēto neatkarību? Vai mums kopīgi nebūtu jāpauž skaidra un nepārprotama nostāja attiecībā uz krājuma komplektēšanu kara laikā?
Noslēguma daļā es citēšu dažus jau pieminētajā aptaujā sniegtus komentārus attiecībā uz krājuma komplektēšanas politiku kara laikā:
“Es neuzskatu, ka krājums būtu vainīgs pie Krievijas uzvedības.”
“Kopš 2022. gada krājuma komplektēšanas politika mūsu bibliotēkā netika mainīta, jo 70 % mūsu bibliotēkas lasītāju ir krievu valodā lasoši.”
“Ir grūti kaut ko mainīt, jo daži manas bibliotēkas kolēģi ir putinisti.”
“Es piekrītu, ka mūsu krājumā vajadzētu būt mazāk krievu grāmatām, bet… ja mēs tikai teorētiski pieņemtu, ka Latvijas pēc gadiem atkal varētu tikt okupēta, tad taču tie, kuri noraksta krievu grāmatas, būs Krievijas melnajā sarakstā.”
Cauri paaudzēm pārmantotā totalitārisma pieredze mūsos joprojām ir saglabājusi bailes no iespējamām represijām. Mēs joprojām mācāmies, kā tikt galā ar mākslīgo, bet postpadomju sabiedrībās joprojām dziļi iesakņojušos “varenās krievu kultūras un varenās krievu literatūras” konceptu. Dažiem no mums joprojām sagādā teju fiziskas ciešanas pat doma par šo “nenovērtējamo dārgumu” izņemšanu no mūsu grāmatplauktiem. Šajos psiholoģiski sarežģītajos brīžos es aicinu neaizmirst, ka tā saucamā krievu literatūra, māksla un mūzika gadsimtiem ilgi ir bijusi un joprojām ir Krievijas ideoloģiskās ietekmes instruments.
Olena Apčela, ukraiņu teātra zinātniece, savā rakstā “Dziļā trauma un intelektuālais slinkums” raksta: “[Krievijas] propaganda visos laikos izmanto mākslu kā ieroci. Ar sev ērtiem marķieriem iezīmē visas teritorijas, iemīda zemē, spīdzina un likvidē visus neizdevīgos un neērtos. Un te nav runa par mākslinieka personību, bet par to, kā impērija viņu izmantojusi saviem mērķiem. Un saviem mērķiem Krievija izmanto visus māksliniekus, arī tos, kuri domā, ka ir pret režīmu.”7
Ukraiņu rakstniece Oksana Zabužko savā grāmatā “Visgarākais ceļojums” uzsver: “Ceļu bumbām un tankiem vienmēr nolīdzina grāmatas, un patlaban mēs esam liecinieki tam, kā miljonu likteni izšķir lasāmvielas izvēle.”8
Es neaicinu ne dedzināt grāmatas, ne sākt kādu masveidīgu un nepārdomātu krājuma revīziju. Es neaicinu diskriminēt kādu konkrētu sabiedrības grupu. Bet es aicinu pārvarēt savas bailes un nebūt vienaldzīgiem. Es aicinu ikvienu no mums skaidri apzināties, ka neviens cits neiestāsies par mums un mūsu vērtībām, kā vien mēs paši. Mums ir jāizšķiras, vai tiešām mēs, iepērkot grāmatas, vēlamies būs kā dažas pārtikas veikalu ķēdes, kas turpina iepirkt asinīm mērcētus Krievijā ražotus pārtikas produktus, jo likums taču neaizliedz un tauta taču prasa, vai tomēr mums ir arī sirdsapziņa un atbildība par to, kādu pasauli visi kopā mēs veidojam? Mums ir jāspēj pieņemt un paust vienotu nostāju arī tāpēc, lai mēs ar to palīdzētu tām bibliotēkām, kuru kopienās valstiski lēmumi nav populāri un kur tos ir daudz grūtāk pieņemt.
Latvijas Bibliotekāru biedrības biedri un draugi, Latvijas Nacionālā bibliotēka, Kultūras ministrija – es aicinu būt kopīgi atbildīgiem par mūsu bibliotēkām un mūsu Latviju! Es aicinu pēc Latvijas Bibliotekāru biedrības konferences beidzot vienoties kopīgas publiskas nostājas paušanā attiecībā uz grāmatu iepirkumiem kara laikā, jo patiesas superspējas bibliotēkām piemīt tikai tad, ja mēs darām kopā.
Baiba Īvāne, 2025. gada 25. aprīlī
Latvijas Bibliotekāru biedrības 23. konferencē
“Iesaiste, sadarbība, attīstība – bibliotēkas veiksmes pamats”,
Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, Ziedoņa zālē
- LNA, LVA, 1632.f., 3.apr., 603. lieta, 39 lp. Salaspils pagasta padomes (valdes) bibliotēka un lasītava (1922–1940). ↩︎
- Latvijas Republikas Kultūras ministrija. (2023). Valsts kultūrpolitikas pamatnostādnes 2023.–2027. gadam „Kultūrvalsts” [PDF dokuments]. Pieejams: https://www.km.gov.lv/lv/media/32748/download?attachment ↩︎
- Latviešu valoda pastāvībā un mainībā: norises, tendences, prognozes. (2024). Kolektīva monogrāfija. Zinātniskā redaktore: Ina Druviete. Rīga: Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds. 376 lpp. ↩︎
- Kuzmina, Ilze. (2025). Latviešu valoda – katra latvieša atbildība. Mājas Viesis, 20. februāris – 5. marts. ↩︎
- Salaspils novada bibliotēka. (2024). Salaspils novada bibliotēkas attīstības stratēģija 2025–2027 [PDF dokuments]. Pieejams: https://www.biblioteka.salaspils.lv/sites/default/files/files/SNB_KPP_2025-2027.pdf ↩︎
- Latvijas Republikas Saeima. (1998). Bibliotēku likums. Pieņemts 1998. gada 29. oktobrī. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/48567-biblioteku-likums ↩︎
- Čakare, I. (2024). Dziļā trauma un intelektuālais slinkums. Satori.lv, 6. februāris. Pieejams: https://satori.lv/article/dzila-trauma-un-intelektualais-slinkums ↩︎
- Zabužko, Oksana. (2023). Visgarākais ceļojums. Rīga: Laikmetīgās mākslas centrs. 150 lpp. ↩︎