Bibliotekārā rituāla mierinājums: pārdomas par IFLA Pasaules bibliotēku un informācijas kongresu Atēnās

Laikā no 2019. gada 24. līdz 30. augustam Grieķijā, Atēnās, norisinājās IFLA Pasaules bibliotēku un informācijas kongress, kas ik gadu pulcē vairāk nekā 3500 bibliotekāru no visas pasaules. Šogad, pateicoties Latvijas Bibliotekāru biedrības (LBB), Valsts kultūrkapitāla fonda un pašvaldību finansiālam atbalstam, kongresu apmeklēja septiņi LBB biedri no Latvijas. Šī gada kongresa (IFLA 85. ģenerālkonferences) temats “Bibliotēkas: dialogs ceļā uz pārmaiņām” patiešām rosināja dialogu un diskusijas, bet – vissvarīgākais – pārdomas un sarunu pašai ar sevi – kas un kāpēc mums ir svarīgi bibliotēku un citu atmiņas institūciju pasaules kopienā? Kā mēs jūtamies šajā pasaulē, kāpēc ir labi reizi gadā satikties, bet vēl labāk – dzīvot un strādāt Latvijā?

Lai labāk saprastu manu pārdomu dabu, atļaušos nelielu atkāpi. Iezīmēšu personisko kontekstu.

Pirmkārt – es apmeklēju kongresu jau otro reizi. Pirmo reizi tajā biju pirms diviem gadiem Vroclavā, Polijā – biju tikko sākusi strādāt bibliotēkā – sev jaunā un pavisam neatklātā vidē, notika manu profesionālo taku pārorganizēšanās process, studēju bibliotēkzinātni un informāciju Latvijas Universitātes maģistrantūrā. IFLA kongresā Vroclavā nokļuvu, jo pieteicos izsludinātajam konkursam uz stipendiju kongresa dalības maksas segšanai, un kopā ar Jelgavas pilsētas bibliotēkas vadītāju Lāsmu Zariņu un kolēģi Viktoriju Agafonovu prezentējām mūsu bibliotēku IFLA plakātu sesijā. Togad man šis kongress šķita kā milzīgs, tāpēc vietām grūti aptverams, bet noteikti rosinošs notikums – kā paraugs un iedvesmotājs turpmākajam darbam. Kā iespēja jauniem kontaktiem, jaunām idejām un jā, arī jaunai draudzībai. Turklāt valdzinoši skaistajā Vroclavā, kā arī vairākās Polijas bibliotēkās, kas iedvesmoja ar savu mērķtiecīgo un gaumīgo tiekšanos attīstīties, ar daudzsološiem projektiem un atvērtiem darbiniekiem.

Otrkārt – manu skatījumu un vērtējumu noteikti ietekmēja šajā vasarā pirms IFLA kongresa piedzīvotie notikumi, kas nebija saistīti ar bibliotēku pasauli, taču tiešā veidā iespaidoja mani. Jūnijā neplānoti apmeklēju Ķīnu, kur biju klāt Šanhajas kinofestivālā – tas ir lielākais un prestižākais Āzijas kinofestivāls, kas pulcē nozares pārstāvjus un skatītājus no visas pasaules. Zināmā mērā šo festivālu varētu salīdzināt ar IFLA kongresu – mēroga un idejas, aptvēruma dēļ (bet ne finansējuma avotu un ideoloģijas ziņā). Taču abu šo notikumu rituālā nozīme un ietekme atšķīrās. Abu, gan Šanhajas, gan Atēnu lielizmēra sarīkojumu laikā mani nepameta domas par to, kā un kādus tieši rituālus mēs katrs savās dzīvēs nepārtraukti izspēlējam, kam šie rituāli ir svarīgi un kā mēs tos veicam?

Rituāls kā pakļaušana

Latviešu literārās valodas vārdnīcā rituāla jēdzienam ir piedāvātas divas definīcijas, un katra no tām patiešām iezīmē nozīmes atšķirības. Šanhajas gadījumam es piemērotu definīciju, kas attiecināma uz reliģiskām darbībām: rituāls ir attiecīgajos priekšrakstos noteikts kulta darbību kopums.

Mani Ķīnas festivāla iespaidi zīmē ainu, kurā vienādos uzvalkos tērpti funkcionāru pulki neskaitāmos atkārtojumos, ar vienādi stingušām sejas izteiksmēm izspēlē gadu simtos stiprinātu rituālo kārtību – kārtību, kurā galvenā nozīme ir iespaida radīšanai jeb varas spēlei – skatieties, te, pie mums, ir tikpat labi un vēl labāk, nekā pie jums. Te, pie mums, ir savas holivudveidīgas Ķīnas kinozvaigznes, mums ir sava Šanhajas Disnejlenda, mums ir savi bagātnieku rajoni, kuru Gucci, Versace un citu zīmolu tukšajos, bet spožajos veikalos neiepērkas ne vidusmēra ķīnietis, ne vidusmēra eiropietis. Mums te ir viss, pat ķīniešu daiļavas, kuras stāv rindās pie plastiskajiem ķirurgiem, lai plestu savus tāpat skaistos ķīniskos acu plakstiņus platākus un spēlētu rietumniecisko skaistuma standartu spēlīti, pasniegtu ķīniskā mērcē. Un lai arī parastam mirstīgajam novērotājam kā man virspusēji raugoties viss izskatās skaisti, viesmīlīgi un iespaidīgi, mani ne mirkli nepameta sajūta, ka tajā visā trūkst kaut kā ļoti būtiska – dvēseles un patiesuma. Un lai manu Šanhajas ievadu noslēdz aina kādā no kinofestivāla dienām: atbraucot uz vienu no festivāla norises vietām, nevarējām nesastingt, ieraugot, kā smaidīgu ķīniešu (un te viņi beidzot smaidīja!) bariņi fotografējās pie asinssarkana karoga ar sirpi un āmuru. Šajā brīdī mūsu jaukā ķīniešu brīvprātīgā pavadone Džīna svinīgi un lēni jautāja: „Vai jūs zināt, kas ir Komunistiskā partija?” Mēs zinājām, bet kas no tā. Viena no kinofestivāla obligātajām nodevām bija pirmizrāde jaunajai filmai par Ķīnas Komunistisko partiju.

Rituāls kā līdzsvarotājs un iedrošinātājs

Savukārt IFLA kongresa gadījumam vairāk piemērojama vispārīgā rituāla definīcija: rituāls ir tradīcijas vai priekšrakstu noteikta (parasti svinīga) darbība, darbību kopums. Un patiešām – IFLA kongresa rituāls ir tieši tāds – tas ir svinīgs sarīkojums, kas jau 85. gadu pulcē vienuviet nozares pārstāvjus. Tam ir pamatstruktūra, kas ar dažādām variācijām gadu no gada atkārtojas, zināmā mērā paredzama, vietām izteikti deklaratīva un varbūt pārlieku svinīga, taču vienlaikus tieši šī paredzamība, varam to saukt par tradīcijas pārmantojamību, ir kongresa pamatakmens, bez kā visticamāk sarīkojums nevarētu pastāvēt.

Kongresa rituālā struktūra: Atklāšana. Noslēgums. Kultūras vakars

Nenoliedzami, kongresa svinīgais ietvars, kas sajūdz kopā gan saspringtās tematiskās sesijas, darbseminārus, darījuma tikšanās un pārējo, ir svinīgā atklāšana, noslēgums, kā arī nedēļas vidus atspirdzinošais kultūras vakars. Šķiet, visspilgtākais un gaidītākais neformālais kongresa notikums ir tieši šis vakars – ne tik daudz tāpēc, ka ļauj atpūsties un priecāties par dzīvi, baudīt vietējās kultūras savdabību, bet, manuprāt, tieši nepiespiestās, bezaizspriedumu komunikācijas dēļ, kas šajā vakarā valda bibliotekāru kopienā – tu esi uz mirkli laimīgs, smaidīgs un starp savējiem. Un neviens nevērtē, vai tu esi vecs vai jauns, tievs vai resns, smuks vai nesmuks, vai tu esi IFLA prezidents, ierindas bibliotekārs vai komplektēšanas speciālists. Te ikviens ir atnācis, lai satiktos ar savējiem.

Kongresa rituālā struktūra: Plakātu sesija

Šķiet, plakātu sesija kongresā ir viena no centrālajām vietām, kur aci pret aci var sastapties ar neskaitāmiem bibliotēku nozares pārstāvjiem. Tas ir ideju tirgus, kurā idejas vis netiek tirgotas – tajās dalās – ar prieku un iedvesmu! Un patiešām – pārstāvēto tēmu, ideju, iniciatīvu daudzveidība iepriecina. Sākot no pavisam vienkāršām idejām līdz sarežģītiem projektiem. Tāpat atšķiras arī plakātu izpildījums un pārstāvju spēja aizraut ar savu ideju. Un arī šādai dažādībai te ir vieta. Plakātu sesija ir vieta, kur ne tikai var smelties jaunas idejas savam darbam, bet arī gūt apstiprinājumu tam, ka mēs jau darām daudz savā ikdienas darbā, un ir idejas, kuras te tiek pasniegtas kā jaunas un īpašas, taču Latvijas bibliotēkās jau tiek stabili realizētas. Kā arī otrādi – te var ieraudzīt nozīmīgas tēmas, kuras pie mums vēl ir attīstāmas. Piemēram, liela daļa šī gada plakātu sesijas ideju bija veltītas ANO Ilgtspējīgas attīstības mērķiem un bibliotēku lomai tajās – un nevis ideju un deklarāciju līmenī, bet reālu, ikdienišķu darbību veidā. Te mums vēl daudz darāmā.

Kongresa rituālā struktūra: Tradicionālās tematiskās sesijas, darbsemināri, īsie stāsti

IFLA kongresā visas nedēļas garumā norisinājās darbs 250 dažādās tematiskās sesijās, tostarp 30 delegāti, starp tiem arī es, uzstājās īpašajā īso stāstu sesijā, kurā 5 minūšu laikā bija jāspēj izstāstīt un iedvesmot ar savu ideju. Likumsakarīgi, ka vienam kongresa dalībniekam aptvert visu darba sesiju daudzveidību nav nedz iespējams, nedz nepieciešams, taču apmeklētās sesijas rāda bibliotekārās pasaules neviendabību. Apmēram 500 runātāju no vairāk nekā 100 dažādām valstīm – tieši tādas arī bija tematiskās sesijas – ļoti dažādas, par visdažādākajām tēmām, no kurām katrs varēja sev atrast vissaistošāko un diskutēt par būtisko, taču arī ļoti dažādas kvalitātes ziņā. Diemžēl arī IFLA kongresā, tāpat kā neskaitāmos citos dažādu nozaru saietos, vienmēr nākas saskarties gan ar spožām runām un prezentācijām, gan ar tādiem priekšnesumiem, kas skumdina un rada vilšanos, vai labākajā gadījumā iemidzina. Līdzīga situācija ir ar darbsemināriem un tām sesijām, kur norisinājās darbs grupās – no vienas puses, tas ir lielisks veids, kā diskutēt ar domubiedriem un rast jaunas idejas, taču no otras puses – sanākušo dalībnieku intereses, pārstāvētās bibliotēkas, izglītības sistēmas ir tik dažādas, ka ierobežotā laikā nonākt pie nozīmīgiem un izmantojamiem rezultātiem vienkārši nav iespējams. Taču es atradu savu mierinošo atbildi tam, kāpēc tomēr šim kongresam un tā rituālam ir tik liela nozīme un spēks – tas slēpjas tieši šajā dažādībā – lai cik atšķirīgi mēs būtu, lai cik dažādas problēmas risinātu, lai cik dažādos attīstības posmos bibliotekārajā pasaulē būtu – mēs visi strādājam viena mērķa vārdā. Kopienas labākajās interesēs. Un tajā patiešām ir spēks, vēl jo svarīgāk – jēga. Kad vienā sesijā runā pārstāvis no Ķīnas par to, kā nogādāt kaut desmit bērnu grāmatas plūdu skartam ciematam, par to, ka ir vietas pasaulē, kur ne katrs zina, kas ir bibliotēka, un tieši pēc tā savu jaunāko tehnoloģiju robotikas nodarbību projektu prezentē Kataras Nacionālās bibliotēkas darbinieks, es saprotu, ka tieši šajā neviendabībā slēpjas jēga – nekļūt iedomīgam vai augstprātīgam, novērtēt ikviena lomu un nozīmi – Namībijā vai Katarā, Somijā vai Latvijā. Bibliotēkās nav bagāto un nabago, labo un slikto, veiksmīgo un zaudētāju. Mēs visi esam vienā laivā.

Kongresa rituālā struktūra: Bibliotēku vizītes

Viena no būtiskām kongresa daļām ir katra gada uzņemošās pilsētas bibliotēku apmeklējums. Tieši šīs vizītes ļauj iepazīt katras vietas savdabību, nacionālās īpatnības, bibliotēku attīstības tendences, veiksmes un neveiksmes. Man bija iespēja apmeklēt trīs ļoti dažādas bibliotēkas Pirejā, kas ir Eiropā lielākais ostas rajons. Pirejas publisko bibliotēku, kuras pagrabstāva periodikas krātuvi bija skārusi nesen notikusī zemestrīce Atēnās; Kuģniecības muzeja bibliotēku, kuras krājums patiešām iespaidoja, taču putekļiem klātās muzeja vitrīnas ar tur nekustīgi gadiem glabātajām grieķu kultūras vērtībām mulsināja; Aikaterini Laskaridi fonda vēsturisko bibliotēku, kuras darbinieki aizraujoši stāstīja gan par bagāto bibliotēkas inkunābulu kolekciju, gan kuģu modeļu kolekciju, ko savulaik izgatavojuši ieslodzītie no kauliem un matiem.

Atēnas ir savāda pilsēta, kas, šķiet, pašapmierināti guļ uz seno civilizāciju lauriem. Te ir patiešām daudz skaistā, taču visā Atēnu pilsētā un bibliotēkās pavadītajā laikā mani nepameta stindzinoša sasaluma un savāda vienaldzības sajūta. Jā, es arī pastaigāju pa Akropoles drupām, es apskatīju senu un nenovērtējamu grāmatu krājumus, taču šodienas pilsētas antīkās demokrātijas perspektīva uz mani visspilgtāk runāja caur neskaitāmiem grafiti apkrāsotiem namiem un graustiem, kur, skaidri nojaušams, vēl nesen valdījusi rosība.

Nobeiguma vietā. Rituālam ir nozīme

Noslēgumam vēlreiz sev jautāju – kāpēc šis kongress ir nozarei svarīgs? Kāpēc atklāšanas un noslēguma ceremonijās izteiktie oficiālo pārstāvju saukļi mūs iedvesmo un uzrunā pat tad, ja saproti, ka tie nereti ir klišejiski un vispārīgi? Piemēram: „Mēs esam sapņu komanda!” vai „Tieši mēs esam tie, kas var īstenot pārmaiņas!” Kāpēc 3000galvainais bibliotekāru pūķis uzgavilē un spļauj sajūsmas ugunis arī brīdī, kad atklāšanas ceremonijā ar vidējas kvalitātes deju–videoprezentācijas priekšnesumu uzstājas vietējie mākslinieki?

Tāpēc, ka bez tā visa rituāls nebūtu pilnīgs. Tāpēc, ka pa vidu tam ir būtiskākais – kopienas satikšanās, dalīšanās un apzināšanās, uz kurieni mēs dodamies. Tāpēc, ka tā ir kārtība, kura ir nepieciešama, lai iešūpotu milzīgo bibliotekāro laivu, kurā sakāpusi nozares daudzveidība visā tās krāšņumā. Tāpēc, ka tas ir tikai ietvars, kurā satiekas, dalās pieredzē un iedvesmojas tūkstošiem īstu, dzīvu bibliotekāru. Ikviens no mums, ja vien to vēlas.

Tāpēc, ka, apzinoties spēles noteikumus, mēs varam tikt ierauti aizraujošā un jēgpilnā bibliotekārajā spēlē, kurā visi ir vienlīdzīgi un katrs ir svarīgs. Utopija? Nē! Bibliotēka!

 

Baiba Īvāne-Kronberga
LBB Novadpētniecības sekcijas vadītāja
Jelgavas pilsētas bibliotēkas Informācijas nodaļas vadītāja