Lai stiprinātu muzeju un bibliotēku lomu ANO Ilgtspējīgas attīstības mērķu (IAM) ieviešanā, septembra beigās tiešraidē no Latvijas Nacionālās bibliotēkas un tiešsaistē no jebkuras citas klausītājam ērtas vai pieejamas vietas noritēja starptautiska konference “Ilgtspējīgas attīstības mērķu lokalizēšana Baltijas valstu muzejos un bibliotēkās”.
Par konferences moto kļuva rosinošs un uz rīcību vērsts uzsaukums: “Pajautā savai bibliotēkai! Pajautā savam muzejam!” Konferenci rīkoja Latvijas Muzeju biedrība, Latvijas Nacionālā bibliotēka un Latvijas Bibliotekāru biedrība sadarbībā ar Igaunijas un Lietuvas muzeju un bibliotekāru biedrībām un UNESCO Latvijas Nacionālo komisiju.
Sarīkojums nenoliedzami izdevās jaudīgs, iedvesmojošs un profesionāls, tajā tika izteikti un apskatīti globāli, lokāli un praktiski rosinājumi bibliotēku un muzeju ikdienas darbam. Aicinu katru nozares pārstāvi, kas nebija klātesošs, noskatīties ierakstus, kas brīvi pieejami tīmeklī, un rast iedvesmu arī savam darbam!
Šī publikācija nav iecerēta kā konferences izvērtējums vai norises pārstāsts, taču tā neizbēgami atspoguļos svarīgākās atziņas, kas izskanēja konferences uzrunu, prezentāciju, semināru un diskusiju laikā. Muzeju lomai un problemātikai šajā rakstā nepievērsīšos, to darīs nozares profesionāļi citos tekstos, taču, saprotams, muzeju un bibliotēku kā atmiņas institūciju mērķi un uzdevumi daudzviet pārklājas, kā arī nozīmīgs un arvien aktualizējams ir jautājums par šo divu institūciju partnerību un sadarbību vienotu mērķu vārdā.
Bibliotēka kā ilgtspējas fenomens
ANO Ģenerālajā asamblejā rezolūcija par ilgtspējīgu attīstību jeb Dienaskārtība 2030 tika pieņemta 2015. gadā. Tā nosaka 17 Ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM), kas aptver trīs dimensijas – ekonomiku, sociālos aspektus un vidi. Latvijas Bibliotekāru biedrība kā Starptautiskās bibliotēku asociāciju un institūciju federācijas (IFLA) biedre bibliotēku lomu IAM sasniegšanā aktualizē kopš tā paša 2015. gada; kopš 2017. gada sadarbībā ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bibliotēku attīstības centru ir organizēti semināri, priekšlasījumi, pieredzes apmaiņa starp dažādām bibliotēkām Latvijā un citviet, uzsverot zināšanu un izpratnes nozīmi mērķu īstenošanai.
Konferences atklāšanā dalībniekus uzrunāja triju Baltijas valstu kultūras ministri, paužot līdzīgu vēsti: muzeji un bibliotēkas nevar palikt malā IAM ieviešanā, jo tās ir institūcijas, kurām sabiedrība uzticas, un ikviens darbs lokālā mērogā soli pa solim palīdz risināt globālas problēmas. Taču visbūtiskāko atziņu izteica Lietuvas kultūras ministrs Simons Kairis: IAM īstenošanā ārkārtīgi nozīmīgi ir trīs stūrakmeņi, kuru stiprināšanā būtisku lomu spēlē tieši bibliotēkas un muzeji: vērtības, radošums un kritiskā domāšana. Savukārt Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks uzsvēra, ka mēs, kultūras institūcijas, vēl aizvien esam sākuma fāzē IAM ieviešanā: joprojām ir jāstrādā, lai padziļinātu iesaistīto institūciju un vietvaru izpratni par to, kāpēc IAM ir svarīgi ikvienam no mums.
Latvijas bibliotēkas, tāpat kā ikviena pasaules bibliotēka, savā būtībā un misijas ziņā ir ilgtspējīgas. Bibliotēka kā vieta ikvienam neatkarīgi no sociālā statusa, dzimuma, pārliecības. Bibliotēka kā uzticamas informācijas nodrošinātāja, kā kultūras mantojuma glabātāja, bibliotēka kā krātuve, bibliotēka kā tikšanās vieta, bibliotēka kā vieta mūžizglītībai, bibliotēka kā pārmaiņas.
Bet ko īsti tas nozīmē? Bibliotēkas ir svarīgas. Tas ir fakts. Bibliotēkas dara ārkārtīgi daudz. Un tomēr. Vai pietiek būt vērtībai pašai par sevi un turpināt lieliski strādāt jau ierastajos virzienos? Ja nu ilgtspēja slēpjas spējā ieraudzīt jaunus ceļus, jaunas grūtības un jaunas iespējas, kā vēl palīdzēt sabiedrībai, kā vēl lielākā mērā būt kopienas daļai? Ja nu ilgtspēja ir ne tik daudz tas, ko jau darām, bet tas, ko varam darīt ar vēl neiesākto? Ja nu ilgtspēja ir drosme aktualizēt tās problēmas, par kurām sabiedrība un bibliotēka nevēlas domāt, kuras izliekas nemanām vai vēl nav gatava risināt?
Lokalizēt vai “aiziet tur – nezin kur, atnest to – nezin ko”?
Bibliotēku darbalauks ir ārkārtīgi plašs, taču bibliotekāram ir jābūt nevis universālajam kareivim, bet gan kopienas interešu aizstāvim, kas apzinās partnerības spēku. Konferences laikā, diskutējot par to, kā plānot darbu IAM kontekstā un ko īsti nozīmē lokalizēšana, Uģis Zanders, projektu eksperts Baltijas Jūras valstu padomē, formulēja: IAM un Dienaskārtība 2030 nav kaut kas tiešā veidā piemērojams ikvienai situācijai, bet ir jāņem vērā reģionālās īpatnības. Stīvens Vaibers, IFLA pārstāvis, papildināja izpratni par IAM lokalizēšanu caur šādām atziņām:
- kad kāds ienāk pa bibliotēkas durvīm, neatkarīgi no viņa vajadzības tie vienmēr ir IAM, kas palīdz apmierināt šī lietotāja vajadzības;
- IAM var palīdzēt piešķirt nozīmi ikvienam darbam, ko ikdienā darām, tie palīdz plānot bibliotēku darbu stratēģiski un ilgtspējīgi.
Henrijs Makgī, muzeju speciālists, rokasgrāmatas “Muzeji un ilgtspējīgas attīstības mērķi. Ceļvedis muzejiem, galerijām, kultūras sektoram un to partneriem” autors, izvirzīja šādas nozīmīgas atziņas:
- lokalizēšana nozīmē universālo principu piemērošanu indivīdam ar mērķi uzlabot tā dzīvi;
- lokalizēšana nozīmē zināt, kas ir IAM mērķi, mācīties no pasaules piemēriem un pielāgot tos konkrētai situācijai;
- lokalizēšana nozīmē nedarīt tikai vieglo un ierasto, bet gan – jo īpaši – izaicinošo;
- lokalizēšana nozīmē apzināties, ko tieši mēs varam mainīt, ņemot vērā savus resursus un iespējas;
- lokalizēšana nozīmē atbildēšanu uz diviem pamatjautājumiem: “Kāpēc?” un “Kā tieši?”;
- lokalizēšanas procesā jebkurai mūsu rīcībai ir jābūt konkrētam “beigu datumam”, lai darbs nav tikai abstrakti mērķi, lai tam ir reāls un izmērāms (novērtējams) rezultāts;
- lokalizēšana nozīmē darbu komandā un iedrošinājumu vietējai kopienai iesaistīties IAM sasniegšanā;
- bibliotēkas un muzeji dara vairāk, nekā apzinās, un tieši tāpēc ir nepieciešama skaidra un padziļināta izpratne par to, kā IAM ir saistāmi ar ikvienu mūsu ikdienā veikto darbu. Šāda izpratne palīdzēs izvirzīt skaidrus mērķus un formulēt saprotamus kritērijus, pēc kuriem paši varēsim novērtēt sasniegto.
Bez izpratnes, kas īsti ir IAM lokalizēšana, kā konferences noslēguma daļā trāpīgi teica LNB Bibliotēku attīstības centra bibliotēku nozares eksperte Kristīne Deksne, mūsu darbs būs vien nenotverama maldīšanās gluži kā latviešu tautas pasakā “Aizej tur – nezin kur, atnes to – nezin ko”.
Informācija, rokasgrāmatas, rīki, atbalsts, labās prakses piemēri? Ir! Pieejams!
Kad runājam par tik nozīmīgiem jautājumiem kā ilgtspēja un pārmaiņas, arī bibliotēku kontekstā nereti tiek spriests, ka ir nepieciešams informatīvs un cita veida atbalsts: vispirms ir jāzina, jāizprot, jāredz citu pieredze. Mēs visi vēlamies tikt atbalstīti, un saistībā ar IAM šobrīd nav ne mazākā iemesla sūdzēties par atbalsta trūkumu. Ir pieejama plaša informācija, rokasgrāmatas, labās prakses piemēri. Šie ir tikai daži no tiem:
- IFLA rokasgrāmata “Bibliotēkas un ilgtspējīgas attīstības mērķi. Stāstu veidošanas rokasgrāmata”, kas, pateicoties Latvijas Bibliotekāru biedrībai, tulkota arī latviešu valodā.
- Pasaules bibliotēku karte. IFLA prezidente Barbara Lisona konferencē uzsvēra, ka IFLA ir globālā balss, kas pieder ikvienai bibliotēkai, tā pieder bibliotēkām un to lietotājiem, un ikvienam ir iespēja ne tikai iepazīties ar to, bet arī IESAISTĪTIES ar savu stāstu. Kristīne Pabērza-Ramiresa, IFLA Biedru iesaistes speciāliste, arvien atgādina un arī konferences laikā atgādināja, ka Pasaules bibliotēku karte ir iespēja demonstrēt bibliotēku ieguldījumu caur konkrētiem piemēriem, kopienas stāstu darīt dzirdamu.
- Eiropas kontekstā nozīmīgs atbalsts ir Eiropas bibliotēku, informācijas un dokumentācijas asociāciju birojs (European Bureau of Library, Information and Documentation Associations, EBLIDA), kas izstrādājis rokasgrāmatu, kā izmantot Eiropas struktūrfondu līdzekļus IAM sasniegšanā dažādos bibliotēku projektos. Kultūras institūcijas, kā lielās, tā mazās, var izmantos ES struktūrfondus, jo tie ir paredzēti tieši reģioniem lokālām vajadzībām. Tāpat ikvienam ir pieejama EBLIDA Matrica, kas palīdzēs ikkatru bibliotēkas projektu īstenot IAM ietvarā.
- Wheelchart of sustainability – Somijā izstrādātais rīks nemateriālā kultūras mantojuma saistīšanai ar ilgtspēju.
- KiBooks – bagātīgs materiāls, kas palīdzēs soli pa solim caur konkrētām ikdienas darbībām muzejos, bibliotēkās un citās kultūras institūcijās veicināt vides un sabiedrības ilgtspēju.
Metodisku materiālu, rokasgrāmatu, ideju un rosinājumu ir pulka. Mēs varam mācīties cits no cita, mums ir pieejams visdažādākais atbalsts visdažādākajos līmeņos.
Ilgtspēja nevis kā izvēle, bet atbildība
Ja ir pieejams atbalsts, lai ar reāliem darbiem tiektos uz IAM īstenošanu, kāpēc gan mums par to vēl runāt konferencēs, semināros, rakstos un piemēros? Kāpēc nebūt ne katra Latvijas bibliotēka savu ikdienas darbu reprezentē caur IAM ietvaru? Kā nonākt pie kopējas, vienotas izpratnes par to, ka IAM ir domāšanas veids un atbildība, kas attiecas uz katru no mums un vienlaikus katram no mums dod arī iespējas?
Pandēmijas gadi ir izgaismojuši ārkārtīgi būtisku mūsu sabiedrības problēmu: mēs esam gatavi cīnīties par savu individuālo brīvību un individuālajām izvēlēm, bet ne vienmēr esam gatavi iestāties par mūsu individuālo pienākumu izvēlēties būt atbildīgiem pret līdzcilvēkiem. IAM kontekstā stāsts, līdzīgi kā ar pandēmiju, ir par “vakcinācijas aptveri”, un tā nesākas tikai ar valdības rīkojumiem, skaistām deklarācijām un skaidrām vadlīnijām. Tā sākas ar manu un ikviena sabiedrības locekļa atbildību kopēja labuma vārdā kādreiz izvēlēties dūrienu plecā. Apzinoties, ka no tā ir atkarīga ne tikai mana, bet arī mūsu kopējā eksistence.
Konferences laikā vairākkārt tika piesaukts jau teju kanoniskais Eleanoras Rūzveltas tālajā 1958. gadā teiktais: “Kur galu galā sākas vispārējās cilvēktiesības? Ikdienišķās vietās mūsu māju tuvumā – šīs vietas atrodas tik tuvu un ir tik mazas, ka nav norādītas nevienā pasaules kartē. Tomēr tajās rit kāda cilvēka dzīve [..]”
Latvijā ir 1505 bibliotēkas, no tām 762 – publiskās bibliotēkas. Bibliotēkas, kuras varbūt nav atzīmētas nevienā pasaules kartē (un kāpēc gan lai tās pašas sevi neatzīmētu Pasaules bibliotēku kartē?), taču ir tuvāk savai kopienai nekā jebkura cita institūcija. Bibliotēku uzdevums ir ne tikai informēt, bet ar savu piemēru rādīt, ka ikviens mūsu ikdienas solis ietekmē pasauli, kurā dzīvojam.
Ir daudz spriests par bibliotēku neitralitāti, un tā ir ārkārtīgi būtiska, taču es atļaušos paust: runājot par globālām problēmām, par IAM un to, kā individuālā atbildība un rīcība ietekmē mūsu kopīgo dzīvi, bibliotēkas nedrīkst būt neitrālas. Bibliotēku pienākums ir izmantot tām deleģēto spēku un nekad un nekādos apstākļos nesirgt ar vienaldzību. Ilgtspējas vakcīna var palīdzēt nesaslimt. Tā ir pieejama. Tā ir bezmaksas. Taču uzrotīt piedurkni varam tikai mēs paši.
Rakstu sagatavoja:
Baiba Īvāne
Raksta autore Baiba Īvāne ir Latvijas Bibliotekāru biedrības Novadpētniecības sekcijas vadītāja, lektore Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Informācijas un bibliotēku studiju nodaļā, šobrīd studē doktora studiju programmā “Komunikācijas zinātne”
